No 2020. gada 1. augusta līdz 20. septembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē norisināsies Olgas Šilovas, Ances Vilnītes un Nila Jumīša tēlniecības izstāde “Laktācija”.
Laktācija – process, kurā krūts dziedzeri izstrādā un izdala mātes pienu. Laktācija sākas pēc dzemdībām, bet dziedzeru sagatavošanās laktācijai ir ilgstošs process, kas noris jau grūtniecības laikā.
Izstāde veidota kā saruna par mātes un bērna attiecībām starp trīs māksliniekiem no ļoti dažādiem dzīves skatpunktiem, autoru sajūtu kontrastos atklājot stāstu par sievietes spēku kā mātes, tā mākslinieces lomā, par bērna piedzimšanas skaistumu un izaicinājumiem.
Olgas Šilovas darbos mātes instinkts rezonē ar tēlnieces tieksmi pēc jaunrades, mākslinieka attiecības ar saviem darbiem salīdzinātas ar bērniem – idejām, kas jāiznēsā, jālolo un jāaizstāv. Ja tieši šis instinkts ir tas, kas palīdz sievietei pārvarēt neiedomājamas grūtības, – vai radīšanas procesā vada kas līdzīgs?
“Domas un jūtas, kas, pārtopot mākslas darba formā, līdzinās mātes pienam. Sviedri, ar kuriem piesūcināta skulptūras virsma, ir kā mātes glāsti. Enerģija, ar kuru tēlnieks pielādē materiālu, un magnētisms, kas rodas ilgstoši aplūkojot veidojumu, ir garīgā un fiziskā barība, ko mākslinieks ieliek savās skulptūrās,” skaidro Olga Šilova.
Olgas Šilovas darbi šai izstādei apzināti darināti pienbaltā ģipsī, poliuretānā, putuplastā – materiālos, kurus tēlnieki parasti izmanto pašā veidošanas sākuma stadijā. Tie ir starpmateriāli, kas ļauj fiksēt ideju taustāmā formā, taču tiem joprojām piemīt trausls īslaicīgums.
Prestatā O. Šilovai, jaunā tēlniece Ance Vilnīte vēl tikai uzsāk savu profesionālo ceļu. Vērojot sievietes “pienākumu” un pārdzīvojumu nesamērību, viņa bieži nonāk pie visai nežēlīgas domas, ka, iespējams, ir jāveic izvēle starp karjeras ambīcijām un ideju par ģimeni un bērniem, jo māksla, tāpat kā bērni, prasa pilnīgu atdošanos.
Ances Vilnītes skulpturālā instalācija atklāj uz novērojumiem balstītas personiskās šaubas un bailes. Autores laikmetīgā valoda ir skarba, daudznozīmīga un emocionāla. “Sievietes krūtīs piens sāk veidoties vēl pirms bērna piedzimšanas. Manī arī nepārtraukti kaut kas rodas. Ja nu man ir nevis Mātes, bet Mākslinieces instinkts?” vaicā Ance Vilnīte.
Jaunais mākslinieks Nils Jumītis savos darbos šo attiecību stāstu pavērsis no pavisam citas puses, radot fragmentāru bērnības atmiņu telpu. Līdzīgi melnbaltiem foto negatīviem čugunā atlietas lelles veido tumšus, noslēpumainus tēlus, kas rosina skatītāju personiskās emocijas un pārdomas – irdenas, deformētas un draudošas kā zemapziņas brīdinošā balss. Neskaidras atmiņas, zudušais un nesatveramais laiks – ko tās slēpj par tagadnes sevi?
“Arī mākslas darbs top procesā, kam nepieciešama barošana tiešā un pārnestā nozīmē, kurā mainās un attīstās radoša doma vai forma. Sārtas metāla straumes tek iekšā veidnē, “barojot” formu un iegūstot jaunu veidolu. Forma tiek pārveidota citā materiālā, piedzimstot ar jaunu esības tēlu – tiek radīts čugunā atliets semiotisks mēģinājums pieskarties piedzīvotajām atmiņām, kas šodienas cilvēka uztverē ir ļoti mainījušās,” stāsta Nils Jumītis.
Foto: Publicitātes
