Piektdien, 22. septembrī, Lielajā ģildē kamerorķestris Sinfonietta Rīga atklāj savu 12. koncertsezonu. Diriģenta Normunda Šnē vadībā koncertā izskanēs viens no spožākajiem koncertžanra darbiem mūzikas vēsturē - Fēliksa Mendelszona melodiski krāšņais vijolkoncerts, bet orķestra nerimstošā kaislība – austriešu klasiķa Jozefa Haidna ģēnijs publiku apburs ar mūžīgās mīlestības pilsētas Parīzes simfoniju.
Savukārt īpaši Sinfonietta Rīga sezonas atklāšanas reizei savu jaunāko skaņdarbu Euphoria dāvās spilgtais latviešu komponists Andris Dzenītis.
Kā jau ierasts, par Sinfonietta Rīga muzikālās gaumes un profesionālās uzdrīkstēšanās vizītkarti kalpo orķestra sezonas atklāšanas un noslēguma koncerti. Arī aizsākot 12. sezonu, orķestris un tā mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē neatkāpjas no iedibinātās koncertprogrammu veidošanas tradīcijas un klausītājiem piedāvā aizraujošu un daudzkrāsainu muzikālo ceļojumu no baroka laikmeta līdz mūsdienām.
Lielajā ģildē izskanēs viens no pasaules mūzikālās literatūras spilgtākajiem šedevriem – vācu agrīnā romantikas laikmeta komponista Fēliksa Mendelszona liriski krāšņais koncerts vijolei un orķestrim miminorā. Galvenā loma šajā notikumā ierādīta spožajam vijolniekam Vadimam Gluzmanam. Mendelszona vijolkoncerts, kas jau pēc pirmatskaņojuma Leipcigā 1845. gadā guva nedalītu publikas mīlestību un profesionālās kritikas atzinību, jau 19. gadsimta beigās bija iemantojis orķestru repertuāru zelta klasikas titulu. Ievērojamais vācu vijolnieks Jozefs Joahims tolaik pauda, ka vāciešiem ir vien četri vijolkoncerti: Bēthovena, Brāmsa, Bruha un Mendelszona. Pēdējais – visdziļākais un intīmākais, un ko mūziķis raksturoja ar daiļskanīgu epitetu – “sirds dārgakmens”. Mendelszona vijolkoncerts, pārvarot laikmetu un stilu batālijas, arī šodien stabili pozicionējas pasaules orķestru koncertprogrammu topa augšgalā un kalpo kā profesionālās varēšanas un talanta izaicinājuma mēraukla daudziem vijolniekiem.
Sinfonietta Rīga atklāšanas koncertā neiztikt arī bez galantā austrieša Jozefa Haidna ģēniālā pieskāriena. Šajā reizē rīdznieku vērtējumam tiks nodota viena no viņa Parīzes perioda simfonijām. Kopskaitā sešas, un tai skaitā 86. simfonija Remažorā, radītas laika periodā no 1785. līdz 1786. gadam pēc īpaša Concert de la Loge Olympique orķestra muzikālā direktora, ševaljē de Senžorža (Chevalier de Saint-Georges) un Oņjī grāfa pasūtījuma. Tolaik visas Eiropas muzikālo modi noteicošais brīvmūrnieku orķestris Haidna simfonijas atskaņoja Palais Royal zālē. Tāpēc nepārsteidz, ka izsmalcinātās Parīzes publikas rindās vienmēr klātesoša bijusi arī pēdējā Francijas karaliene Marija Antuaenete.
Īpašs reveranss koncertprogrammā veltīts savulaik Mendelszona no jauna uzjundītajam Johana Sebastiana Baha kultam, Sinfonietta Rīga mūziķiem atskaņojot Saksijas meistara koncertu divām vijolēm reminorā. Šoreiz uz Lielās ģildes skatuves Vadims Gluzmans aicina vēl kādu ievērojamā pedagoga Romāna Šnē audzēkni – Annu Smilgu, realizējot senu sapni par divu paaudžu Romāna Šnē audzēkņu radošo sadarbību.
Savukārt latviešu mūzikālā tempļa spodrināšana uzticēta vienmēr atraktīvajam Andrim Dzenītim, kura nule tapušais opuss kamerorķestrim Euphoria veltīts komponistam Pēterim Plakidim. Raksturojot jaundarbu, Latvijas Radio programmā “Klasika”, Dzenītis pauž:
“Darbs ir enerģētiski trauksmains, un bieži vien šāda mūzika rosina kustību uz priekšu - īpaši, ja nav jādomā par konceptuāliem dziļumiem, smagu saturu, kā tas ir ar maniem citiem darbiem. Darba procesu tas ātri dzen uz priekšu. Taču nebūt negribu teikt, ka straujais temps kaut kādā ziņā nozīmētu paviršāku darbu vai haltūru - nē, absolūti nē! Vienkārši ir sajūta, ka ļoti gribas tādu uzrakstīt.”
Vadims Gluzmans ir viens no ievērojamā vijolspēles pedagoga Romāna Šnē audzēkņiem. Dzimis Ukrainā, bērnību pavadījis Rīgā, Gluzmans 1990. gadā pārceļas uz dzīvi Izraēlā. Vijolspēli Gluzmans sācis apgūt septiņu gadu vecumā, bet šodien viņš ir redzams uz promenentākajām pasaules koncertzāļu skatuvēm un sadarbojas ar izcilākajiem orķestriem. Viņa jutekliskās spēles neapšaubāms iedvesmas avots ir leģendārais 1690. gada Stradivāri instruments, kas savu vārdu “ex-Leopold-Auer” guvis no sava iepriekšējā īpašnieka, leģendārā ungāru vijolnieka, diriģenta un komponista Leopolda Auera.
Foto: Marco Borggreve
