25. oktobrī Nacionālā teātra uzticamajam dramaturgam Harijam Gulbim 90. dzimšanas diena, informē teātris.
"Kā citādi lai mēs viņu dēvējam, ja no visām viņa uzrakstītajām lugām, kas krietni iesniedzas otrajā desmitā, neesam iestudējuši tikai trīs pašas pirmās, sava veida “spalvas mēģinājumus” – “Mans cilvēks”, “Vecīši” un “Medību pils”. Jau ar “Vienu ugunīgu kļavu” 1967. gadā (ak, Dievs, kā tik nebija jāpierāda režisoram Jūlijam Bebrišam šīs lugas mākslinieciskās kvalitātes!) sākās Harija Gulbja lugu “uzvaras gājiens” pār Nacionālā teātra skatuvi izpārdotās skatītāju zālēs ar tam un arī šim laikam nepieredzētu izrāžu skaitu – radošie ansambļi svinēja ne tikai 100., bet pat 250. jubilejas izrādi “Aijā, žūžu, bērns kā lācis” uzvedumam. Šo skaitli pārspējušas vienīgi Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” un arī daudz garākā laika nogrieznī. Ir bijušas sezonas, kad teātra repertuārā vienlaicīgi spēlēti trīs viņa lugu iestudējumi, piemēram, tie paši “Aijā, žūžū”, “Un visi nāks pie manis” un “Silta jauka ausainīte”. Viens no dramaturga vislabākajiem darbiem – “Cīrulīši” – ir veltīts paša dramaturga mātei un rakstīts aktrisei Lidijai Freimanei. Arī pēdējās – “Uz Liepsalām ejot” un “Vēverīši” – viņam tuviem aktieriem," raksta teātris.
Ar “Oliveru” un “Vēverīšiem” teātris viesojies latviešu centros ASV, Kanādā un Austrālijā, ar “Mans mīļais, mans dārgais” un “Albertu” esam iepazīstinājuši Maskavas prasīgos teatrāļus savu viesizrāžu laikā 1972. un 1986. gadā. “Cīrulīšu” Zelmas ir savstarpēji mainījušās Rīgas un Šauļu teātros.
Arī aizokeāna latviešu trimdas Sanfrancisko Mazais teātris plašākai publikai dzimtenē sevi pieteica ar Harija Gulbja lugas “Kamīnā klusu dzied vējš” izrādi 1977. gadā.
Ja būtu īsumā jāraksturo Harija Gulbja daiļrade, kā visaptverošais būtu CILVĒCĪBA un LATVISKUMS. Rakstītas “dzīves formās” (paša dramaturga apzīmējums), tās paceļas līdz vispārcilvēcisku un sabiedriski ētisku problēmu vispārinājumam. Un ir ļoti emocionālas. Viņa varoņi nekautrējas sava pārdzīvojuma, ja arī tas varbūt ir it kā vairāk uz iekšu vērsts, bez lieka skaļuma. Un cik bieži (kā par to sapņoja izcilais cilvēkpētnieks Antons Čehovs, bet latviešu drāmā realizēja Rūdolfs Blaumanis) šais dzīves formās dzīvojot, lūst un veidojas cilvēku likteņi.
Savas pēdējās lugas “Vēverīši” sakarā Harijs Gulbis ir teicis: “Es labprāt būtu rakstījis jautru komēdiju vai melodrāmu ar laimīgām beigām, bet nespēju. Drāma, ko pārdzīvo latviešu tauta, ir pārāk nopietna”.
Uz astoņdesmit gadu sliekšņa dramaturgam bija iecere uzrakstīt kādas dzimtas vēsturi plašākā laika nogrieznī. Vēl taču atceramies viņa spēcīgo autobiogrāfiskiem motīviem piesātināto “Doņu leju” vai jaunā laika traģikas caurvītos “Degošos debesu akmentiņus”. Diemžēl tā palika nerealizējusies jeb iegūla pret sevi prasīgā rakstnieka atvilktnē.
Sagaidot Harija Gulbja 90. jubileju, teātris šīs sezonas plānos ir iekļāvis viņa smeldzīgo “Oliveru”. Divreiz vienā un tai pat upē nevar iekāpt, bet paskatīties uz to ar jaunu pieredzi vēlas režisors Edmunds Freibergs.
Foto: Publicitātes
