Tiem igauņu izcelsmes cilvēkiem, kurus uz īsāku vai ilgāku laiku liktenim bija labpaticis atvest uz Latviju, kā arī tiem, kas Latvijā ir apmetušies uz dzīvi, par abām kaimiņzemēm ir izveidojušās atšķirīgas emocijas ar dažādu intensitāti. Ir cilvēki, kuriem, dzīvojot Latvijā, Igaunija ir palikusi „kā ideāls un salīdzinājums ar laimes zemi”, un ir tādi, kuriem Rīga nozīmēja vislaimīgāko dzīves periodu: „ir pavasaris, koki ir liegi zaļi, un saule spīd man tieši pretī. Es neko citu, kā vien eju bezrūpīgs un brīvs”. Ir tādi, kas no Igaunijas „kastu sabiedrības” Latvijā nonākuši „brīvākos apstākļos”, ir arī tādi, kuriem Latvijā pavadītie gadi palikuši prātā tikai kā ilgāks komandējums, jo „ svešumā nav patiesas laimes, kaut vai tā būtu mīlestības lielā vara”.
Bet Latvijas ambivalence parādās arī igauņu literatūrā: sākot no Eduarda Vildes stāsta „Netveramais brīnums” varones Lilijas Ellertes, kas ar Rīgas pilsētu „pavedināja” Leo Sālepu, līdz Arvo Valtona „Arvīda pasaules braucienam”, kur Arvīds savos sapņos spiests atzīt, ka „Rīga ir caurums...”. Vēl arī Kristjans Jāks Petersons, Juhans Vīdings, Mati Unts, Reins Seps... Bet Igaunijas un igauņa tēls ir atrodams arī latviešu rakstnieku – A. Čaka, A. Deglava, G. Janovska, J. Veitnera, V. Lāma, L. Līvenas, A. Pormales – darbos. Tāpēc grāmatā iztirzāti arī „virtuālie tautieši” – tie, kas dzīvo literatūras laukos...
