6.aprīlī pulksten 17:00 Rundāles pilī Lielās Mūzikas balvas ieguvēja – diriģenta Gunta Kuzmas vadībā, atskaņojot Bēthovena Trešo klavierkoncertu, Liepājas Simfoniskais orķestris koncertēs kopā ar pianistu Vestardu Šimku. Programmā arī Volfganga Amadeja Mocarta un Ērika Ešenvalda mūzika.
Lai gan būdami klases biedri un pazīstami jau sen, Guntis Kuzma un Vestards Šimkus kopā muzicēs pirmo reizi. „Man ir ļoti liels prieks, ka tā būs tieši Bēthovena mūzika, jo, manuprāt, Vestardam tā ārkārtīgi piestāv, turklāt mēs atskaņosim vienu no brīnišķīgākajiem klavierkoncertiem – Bēthovena Trešo,” saka Guntis Kuzma.
Ludvigs van Bēthovens savu Trešo klavierkoncertu sāka rakstīt 1800.gadā, laikā, kad komponistam nācās apjaust savu lielāko dzīves traģēdiju – dzirdes zaudēšanu. Tā vien šķiet, ka Trešā klavierkoncerta fonā ir visa Bēthovena dzīves tumšā drāma. Vētrainas un nemierpilnas pasāžas koncertā mijas ar maigumu un liriskumu. Kamēr Bēthovens šķietami izceļo emociju gammu no traģēdijas līdz komēdijai, viņa darba pamatā ir apņēmība parādīt to, ka klavieres var skanēt tikpat spēcīgi un izteiksmīgi kā orķestris tām apkārt. 18.gs.beigās klavieru ražotāji eksperimentēja ar klavieru diapazonu, to manāmi paplašinot. Sākotnēji gan komponists vilcinājās izmantot ārpus ierastā diapazona pieejamās notis, bet kā pianists viņš nespēja pretoties jaunajām iespējām. Tādējādi viņa Trešais klavierkoncerts ir pirmais, kur solistam jāizmanto augšējais sol un vēlāk arī do, kas tolaik bija kaut kas nedzirdēts.
„Repertuārā šis koncerts man jau ir daudzus gadus, spēlēts ļoti daudz, ieskaitot arī lielu, vērienīgu turneju Spānijā pirms dažiem gadiem,” stāsta Vestards Šimkus, atzīstot, ka klasikas zelta īpatsvars viņa repertuārā pēdējos gados samazinās. Pianists arvien vairāk pievēršas gan savas un vispār mūsdienu mūzikas spēlēšanai, gan arī nepazīstamākas klasikas atskaņošanai, turklāt ļoti priecājas par katru starpžanru projektu.
Koncerta programmā iekļauta arī mūsdienu mūzika – Ērika Ešenvalda 2007.gadā rakstītā Noktirne simfoniskajam orķestrim, kuras tapšanu komponistam esot rosinājušas gan 20. gadsimta 1.puses beļģu sirreālista Renē Magrita gleznas, gan amerikāņu dzejnieces Sāras Tīsdeilas teksti. Tā ir noslēpumaina un intriģējoša mūzika, kurā komponists reiz solījis tikšanos ar naksnīgas dabas rosinātiem iespaidiem.
Savukārt Volfganga Amadeja Mocarta Hafnera simfonija (nr.35), kas skanēs koncerta otrajā daļā, sākotnēji kā veltījums Zalcburgas mēram Zigmundam Hafneram radīta divu nedēļu laikā kā sešdaļīga serenāde-simfonija, bet jau pusgadu vēlāk, veicis dažādus labojumus, komponists to piedāvāja kā jaunu darbu, kurš pirmatskaņojumu piedzīvoja 1783.gadā.
Foto: Publicitātes
