Piektdien, 19. maijā, Lielajā ģildē Sinfonietta Rīga noslēgs savu 11. koncertsezonu. Diriģenta Normunda Šnē vadībā kamerorķestris klausītājiem piedāvās izcilus klasicisma, romantisma un mūsdienu akadēmiskās mūzikas darbus.
Koncertā iemirdzēsies Jozefa Haidna Londonas perioda pirmā simfonija, daudzsološais latviešu kontrabasists Matīss Eisaks (attēlā) kopā ar Sinfonietta Rīga mūziķiem atskaņos Džovanni Botezīni samtaini sapņaino romantisma mūziku, bet kamerorķestra laikmetīgo domāšanu iezīmēs 20. gadsimta izcilāko amerikāņu komponistu Stīva Reiha un Džona Adamsa skaņdarbi.
Noslēdzot savu 11. koncertsezonu, Sinfonietta Rīga aicina doties galvu reibinošā muzikālā ceļojumā laikā, aptverot teju divarpusgadsimta ilgu muzikālās vēstures periodu un pārvarot vecās pasaules kultūras gravitāciju iesniedzoties jaunās pasaules urbānās realitātes ēteriskos apvāršņos.
Šis ceļojums aizsāksies Londonā, pilsētā, kurā būtisku sava radošā mūža periodu aizvadījies simfonijas žanra tēvs, Esterhāzi galma spožais safīrs un stila lielmestrs Jozefs Haidns (1732 - 1809). Sadarbībā ar vijolnieku un impresāriju Johanu Pēteri Salomonu Haidns savos divos Londonas ceļojumos kopumā producējis 12 simfonijas, starp kurām pirmā, 1791. gada rudenī tapusī 93. simfonija Remažorā tiks atskaņota Sinfonietta Rīga sezonas noslēguma koncertā. Haidna daiļrades triumfs Londonas koncertzāļu repertuāros aizsākās jau 1782. gadā, kad mūžībā devās iepriekšējais angļu muzikālais elks Johans Kristiāns Bahs (Johana Sebastiāna Baha jaunākais dēls). Tomēr vien 1791. gada jaungada dienā, tolaik jau 58 gadus vecais Jozefs Haidns pirmo reizi savām acīm tvēra Atlantijas okeāna klaidu, kad tas savā pirmajā ceļojumā pretim slavas lauriem Anglijā ieradās Kalē ostā.
Ar Londonas vārdu saistās arī kāda cita apdāvināta un spilgta, šoreiz romantisma laikmeta, mūziķa - Džovanni Botezīni (1821 – 1889) vārds, kuru vēl šobaltdien mēdz dēvēt par “kontrabasu Paganīni”. Viņa nonākšana dūmakainajā Albionā ir tikpat nejauša, kā savas dzīves saistīšana ar orķestra varenāko stīgu instrumentu. Gluži nejaušas sagadīšanās pēc gados jaunais Krēmas teātra timpānists savu muzikālo izglītību turpināja, apgūstot kotrabasa spēli, un šī izvēle jaunajam mūziķim izrādījās liktenīga, var minēt kaut vai Džuzepes Verdi uzaicinājumu piedalīties “Aīdas” pirmatskaņojumā Kairā 1871. gadā. Tomēr visspožākā slava Botezīni sagaidīja nekur citur kā Londonā, kura Lombardijas dēlu savās skavās tvēra jo cieši. To apliecina arī fakts, ka 1849. gadā mūziķis tika uzņemts angļu brīvmūrniekos (Anglijas bankas Masonu loža, kārtas Nr. 263). Savukārt Sinfonietta Rīga uz savu sezonas noslēguma koncertu aicinājusi kādu citu kontrabasa meistaru - Leoša Janāčeka Mūzikas un Mākslas akadēmijas (Brno, Čehija) maģistrantu Matīsu Eisaku, ar kuru kopā koncertā atskaņos Botezīni šedevru Allegro di Concerto a la Mendelssohn.
Ritmiskās domāšanas muzikālie pamati ielikti arī kādam citam, nu jau otrpus Atlantijas okeāna mūslaikos mītošam ģēnijam – amerikāņu minimālisma mūzikas tēvam Stīvam Reiham (1936). Reiha jaunības muzikālie apvārši aprobežojās ar amerikāņu vidusšķiras ģimenei gluži piedienīgu muzikāli estētisko ietvaru – sākot no agrīnā klasicisma līdz impresionismam. Nav pārsteigums, ka jaunam, enerģiskam, rokenrola un džeza citadelē augušam cilvēkam šāda elitāri noslēdzoša pieeja varēja šķist smacējoša. Reihs pievērsās filozofijas studijām. Tomēr domātāju folianti reiz atkal tika aizvērti un reihs atkal pievērsās mūzikai - vispirms uzsākot studijas slavenajā Ņujorkas Džuljarda mūzikas koledžā, vēlāk turpinot kompozīcijas studijas Kalifornijā pie Lučiano Berio un Dariusa Mijo. Sanfrancisko Reihs nonāca profesionālā saskarē ar sešdesmito gadu muzikālo pravieti Teriju Reiliju un šī tikšanās iezīmēja ne tikvien Reiha akustisko un ritmisko jautājumu pētniecības mūža vektoru, bet līdz ar Reiha daiļradi transformēja visu 20. gadsimta otrās puses amerikāņu mūziku. Arī Sinfonietta Rīga repertuārā regulāri tiek iekļauti amerikāņu minimālistu opusi, šoreiz klausītājiem piedāvājot 1979. gadā tapušu oktetu Eight Lines, kas vēlāk revidēts un piesātināts ar papildu stīgu instrumentiem.
Par būtisku savas muzikālās domāšanas pirmavotu Terija Reilija vārdu min arī Džons Adamss (1947). Par Reihu vienpadsmit gadus jaunākā komponista daiļrade tiek apzīmēta ar piederību post-minimālisma virzienam, lai gan jāatzīmē, ka pats Adamss sevi uzskatu piederīgu post-stilu laikmetam. Viņa muzikālais rokraksts iezīmīgs ar pulsējoša ritma klātbūtni, taču vienlaikus piesātināts ar naratīvu un romantisma laikmetam raksturīgām emocijām. Nereti Adamsa skatuves darbi, tādi kā operas “Klinghofera nāve” vai “Niksons Ķīnā” guvuši visai pretrunīgu klausītāju un kritiķu vērtējumu, tomēr vienlaikus viņš tiek atzīts par vienu no mūslaiku dzīvajiem klasiķiem, kuru apbrīno un dievina ne tikvien ASV, bet arī Eiropā. Sinfonietta Rīga Sezonas noslēguma koncertā dzirdēsim vienu no hrestomātiskākajiem Adamsa sacerējumiem “Fearfull Symmetries”.
Foto: Publicitātes
