“Lielo jubileju laikmetā” sievišķīgajai, ļoti nozīmīgajai Nacionālā teātra spožajā ansamblī aktrisei Eleonorai Dūdai kaut kā bija izdevies izvairīties no publiskām dzīves un darba gadu svinībām. Tikai reizi teātris, pašai gaviļniecei negaidot, pārsteidza viņu pie atvērta priekškara pēc J. Jurkāna “Dūdieviņš” ģeneralmēģinājuma ar publiku, godinot mākslinieci 70. dzimšanas dienā, kas izvērtās ļoti sirsnīgā pasākumā.
Iespējams Dūdiņai / tā viņu mīļi sauca kolēģi/ pašai nekad negribējās atklāt savus gadus, jo viņa tak jau no ienākšanas brīža vēl kā studente ar Veročkas lomu I. Turgeņeva “Mēnesis uz laukiem”iestudējumā, bija tā trauslā, it kā sievišķīgi nevarīgā būtne, jaunu līrisku meiteņu lomu atveidotāja ilgus gadus. Kā Mirdzas Šmithenes jaunības dienu atspulgs- jūtu šķīstumu un iekšēju gaismu izstarojoša, kas spilgti atklājās abām - Indrānu mātei un Zelmiņai R. Blaumaņa “Indrānu” / 1954.g./ iestudējumā sastopoties. Viena otrai sekoja Ieva un Auce /R. Blaumaņa “Ļaunajā garā”un “Skroderdienās Silmačos”/, Rasma / A. Upīša “Balsī un atbalsī”/, Mare /A. Deglava “Rīgā”/, Maija / A. Alunāna “Visi mani radi raud”/…
Faktiski mākslinieces radošo spēju robežas bija daudz plašākas. Arī viņa līdzās Antrai Liedskalniņai un Mārai Zemdegai veidoja nākošās paaudzes Nacionālā teātra vadošo aktrišu “trejlapīti”. Prasīga režisora vadītas E. Dūdas varones varēja būt gan dramatiskas, gan traģiski satriecošas: kā Patrīcija Holmane Ē.M. Remarka “Trīs draugos”, Martirio F. G. Lorkas “Bernardas Albas mājā”, Stella T. Viljamsa “Ilgu tramvajā”, alegoriskā tautas dvēseles personifikācija Doina J. Druces tāda paša nosaukuma lugā. Īpaša vieta mākslinieces radošajā biogrāfijā ierādāma Laurai Gulbis V. Lāča diloģijā “Piecstāvu pilsēta”un “Putni bez spārniem”. Kad ievērojamais krievu kinorežisors S. Gerasimovs bija viņu redzējis šajās izrādēs, viņš pastāvēja uz to, ka aktrise līdz ar visu iestudējumu jāvirza toreizējai Valsts prēmijai.
Reizēm, tajos laikos, kad teātri savu ritmisko darbību nodrošināja ar lielo lomu dublantiem iestudējumos, Dūdiņa bija gan tā saucamā pirmā sastāva tēlotāja, gan arī dublante. Tikai reiz viņai nācās ”mesties uz ambrazūras” – spēlēt Mēdeju A. Genca monodrāmas “Mūslaiku Mēdeja”.
Foto: Publicitātes
