Tweet |
|
No 2024. gada 28. septembra līdz 17. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) norisināsies Lauras Veļas personālizstāde “Ievainotā atmiņa”.
Izstāde veido telpu diskusijai par Latvijas iedzīvotāju deportāciju izraisītās traumas ietekmi uz mūsdienu sabiedrību. Nosaukums “Ievainotā atmiņa” cēlies no divu jēdzienu savienošanas: “sociālā atmiņa” – kā izpratne par vēsturiskiem notikumiem, sociālpolitiskiem procesiem un to interpretācija, savukārt “ievainojums” – atsauce uz fizisku traumu, kas noved pie izmaiņām ķermenī.
Projekta pamattēma ir saruna par kultūrtraumas mantošanu no paaudzes paaudzē. Pētnieki norāda, ka kultūrtraumu var pārmantot gan ģenētiski, gan caur audzināšanu ģimenē un sociālo telpu. Tās izpausmes ir ļoti dažādas: trauksme, depresija, nespēja tikt galā ar spēcīgām emocijām, kas noved pie emocionālas atsvešinātības jeb nejūtības, dusmas, pašiznīcinoša uzvedība un intensīvas bailes.
Termins “trauma” cēlies no grieķu valodas vārda traûma, kura nozīme ir ievainojums jeb brūce. Arī kultūrtrauma reizēm tiek saukta par prāta brūci, un ar to ir iespējams strādāt, pievēršoties dažādiem dziedinošiem rituāliem. Galvenais ir pārtraukt klusēšanu. Tāpat bīstami ir iestigt upura vai izdzīvotāja lomā, pārlieku identificējoties ar ciešanām un pagātni, neļaujot virzīties uz priekšu. Tādēļ ir nepieciešams izprast, atzīt, atcerēties un pārtraukt traumas nodošanu tālāk.
Caur personīgo pieredzi māksliniece Laura Veļa analizē ģimenē nodotos stāstus, atmiņas un apzinātās vai neapzinātās traumas. Viņas personālizstāde ir refleksija par to, kā cilvēks jūtas sabiedrībā, kurā viens no identitāti formējošajiem elementiem ir iegūtā kultūrtrauma no cilvēku deportācijām uz Sibīriju, un rosinājums dziedināt ievainoto kolektīvo atmiņu.
Foto: Publicitātes