No 2024. gada 11. maija līdz 25. augustam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva labā spārna zālēs (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) ciklā “Paaudze” skatāma izstāde “Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps”.
Rolands Kaņeps (1925, Rīga – 2011, Ņujorka) ir ne tikai izcils gleznotājs, bet arī izsmalcināts senlietu pazinējs un krājējs. Kaņepa radošā karjera ir neparasta. Kaut gan izglītoties sācis Latvijas Mākslas akadēmijas tradīciju garā, viņš neiegūst augstāko izglītību mākslā un savu individuālo rokrakstu izkopj, mācīdamies no vecmeistariem. Otrais pasaules karš radikāli maina Rolanda Kaņepa dzīvi: 1944. gada rudenī uz ielas Rīgā sagūstīts, nonāk Vācijā, pāris mēnešus tur uzkavējies, dodas uz Austriju un turpina gleznot. 1949. gadā rodas iespēja aizceļot uz ASV, un Ņujorka kļūst par Kaņepa pilsētu. Dzīvodams šajā mākslas epicentrā, Rolands Kaņeps tomēr paliek diezgan vienaldzīgs pret 20. gadsimta otrās puses mākslas virzieniem.
Kaņepa glezniecība īsti neiekļāvās arī trimdas latviešu mākslas kopainā un neatbilda tajā kultivētajiem latviskās identitātes priekšstatiem. Vieni iepazina modernismu no pirmavotiem un azartiski iesaistījās Rietumu mākslas dzīvē, otri sargāja latviskumu, turpinot reiz Latvijā iegūtās mākslas zināšanas, un piesardzīgi izturējās pret aktuālo tendenču ietekmēm.
Rolanda Kaņepa nepārtrauktā balansēšana starp antīkās mitoloģijas un kristietības simboliem, to sadzīviskā interpretācija, ķermeniskums un attēloto ainu seksualitāte skatītājus mulsināja. Kaņepu aizrāva renesanses mākslas vēriens, darbos iemiesoto alegoriju simboliskā sarežģītība un manierisma stila elegance, vieglums, ar kādu parodēja mākslā idealizēto svinīgumu.
Glezniecībā Rolands Kaņeps ignorē vispārpieņemto cēluma un mūžīguma izpratni, apšauba nestā upura pamatojumu. Iespējams, ka ciešanas un bojāeja ir bijusi nejauša apstākļu sakritība vai vienkārši tumsonība. Ir tikai iznīcība, izmocīts cilvēks, ne svētais, un neviens neko no tā visa nav sapratis.
Savukārt sievietes Rolanda Kaņepa gleznās ir vai nu pakļāvīgas, sapņojošas būtnes, vai agresīvas un atriebīgas valkīras, kuras tīko vīrieti pazudināt.
Bezjēdzīgas ciešanas, ko cilvēks cilvēkam sagādā, ir viens no Rolanda Kaņepa mākslā uzdotajiem jautājumiem. Kādēļ joprojām nepieciešams ir kāda nedzīvais ķermenis? Vai šajā Eiropas mākslas vēstures tradīcijas askētiskajā garīgumā ir dzīvības spēks?
Izstādē apskatāmi darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Pasaules latviešu mākslas centra (PLMC) Cēsīs krājuma.
Foto: Publicitātes
