Dzintaru koncertzāle

Arhitekti: Aleksandrs Birznieks (1936); Modris Ģelzis kopā ar inženieri Andri Biti (1959, 2006); birojs "Jaunromāns un Ābele" (2008)

Kūrorts ir vieta, kur brauc izklaidēties turīgi cilvēki. Jūrmalā kopš 19. gadsimta beigām viņiem koncertēja orķestri no Berlīnes, Pēterburgas un Maskavas. Pašvaldības kūrortā tolaik nebija, un atpūtnieki rūpnieki un cara administrācijas ierēdņi – apvienojās peldbiedrībā, kurai bija arī savs arhitekts Kristaps Morbergs (1844–1928). Stratēģiski ienesīgs bija 1874. gada lēmums pārdēvēt rajonu par Edinburgu, kad cara Aleksandra II meita apprecējās ar Edinburgas hercogu. Ar cara atbalstu 1897. gadā izveidoja koncertdārzu ar skatuvi.

1936. gadā uzbūvēja Dzintaru slēgto koncertzāli ar 400 vietām. Neoeklektisma ēkas koka konstrukciju lielākais greznums ir arhitektu Aleksandra Birzenieka (1893–1980) un Viktora Mellenberga (1905–2001) veidotā galvenā fasāde pret Turaidas ielu un mākslinieka Anša Cīruļa (1883–1942) gleznojumi interjerā.

Arhitekts Modris Ģelzis (1929–2009) kopā ar inženieri Andri Biti (1922–2002), piedaloties akustiķim Albertam Vecsīlim (1903–1988), 1959. gadā radīja segtu, bet daļēji atklātu piebūvi vecajai ēkai – vasaras koncertzāli 2000 vietām. Tās jumta konstrukciju balsta slaidas metāla kolonnas, kas apvienotas saišķos. Lielās jumta pārkares, kas "uzlocītas" uz augšu, atver zāli ārtelpai, dodot iespēju skatītājam ļauties mūzikas varai, vienlaikus nezaudējot dabas izjūtu. Viens no koncertzāles jumta konstrukcijas plusiem ir tās "bēniņu" telpa, kas domāta apgaismojuma, kabeļu un citu iekārtu izvietojumam, kā arī to apkalpei. Arhitekts savu darinājumu salīdzina ar vijoles kārbu, kuras tukšums ir rezonators, kas palīdz izplatīties skaņai.

Pēc Modra Ģelža biroja projekta (arh. Sandra Laganovska) 2006. gadā koncertzāles priekšlaukumā tika uzcelts kasu paviljons un labiekārtots koncertzāles parks (Ineses Grundules projekts). Iepretī smalki detalizētajai vēsturiskajai ēkai novietotais jaunais apjoms izskatās kā gaiša, minimālisma estētikas iedvesmota līnija, jo ainaviski pamanāmākais ir vienkāršais horizontālais jumts, kas sedz divus apjomus – kases un informācijas centru. Nelielajā ēkā gaišais koks ir vienīgais krāsu pielietojums, ja neskaita pelēko metālu un stiklā atspoguļoto ainavu.

Metu konkursā par trīsdesmito gadu koncertzāles rekonstrukciju 2008. gadā uzvarēja birojs "Jaunromāns un Ābele". Savā priekšlikumā arhitekti ir atsaukušies gan uz apkārtnes ainavu, gan Modra Ģelža arhitektūru. Saskaņā ar projektu, stikla paviljona konstruktīvo daļu veido smalku kolonnu saišķi, bet saite ar dabu nojaukta, stikla sienas atverot.

Dzintaru komplekss, kas ietver elegantu trīsdesmito gadu neoeklektisma stila koncertzāli un akustiski izcilu sešdesmito gadu vasaras segto koncertdārzu, turpina attīstīties atbilstoši mūsdienu kultūras dzīves prasībām. Realizējot arhitektu Mārtiņa Jaunromāna (1977) un Māras Ābeles (1977) ieceres, sezonas koncertu vieta kļūs par Jūrmalas kultūras dzīves epicentru visa gada garumā.

Avots: www.kulturaskanons.lv
Par autoru

Rīts.lv, Latvijas kultūras portāls © 2024 Visas tiesības paturētas