Dziesmu un deju svētki ir spēcīgākais, dzīvotspējīgākais, visaptverošākais Latvijas kultūras fenomens cauri laikiem.
To raksturo nacionālās identitātes saglabāšana un konteksta apjausma vienlaikus, tradīcijas un jaunrades saplūsme – folkloras mantojums, kordziedāšanas, īpaši a capella, tradīcija ar vairāk nekā gadsimtu ilgu vēsturi un sava laika profesionālā mūzika.
Dziesmu svētku kopkoris, iespējams, lielākais koris pasaulē, apvieno sevī daudzus individuālus personiskus un vēsturiskus stāstus.
Dziesmu un deju svētku tradīcija no paaudzes paaudzē Latvijas cilvēkus mudinājusi piešķirt darba ikdienai nopelnītu svētku sajūtu.
Vienlaikus šīs tradīcijas saglabāšana ir bijusi daudzu cilvēku kopīgs darbs, sadarbojoties amatieriem un mūzikas profesionāļiem.
Unikālā veidā šī tradīcija kļuvusi par tautas mākslas izcilu paraugu, dzimtās pārmantojot darba tikuma, svētku un tautas kopības sajūtas, dziedāšanas kā dvēseles dziedināšanas pozitīvo enerģētiku.
Dziesmu un deju svētku repertuārs, konceptuālais risinājums izceļ tautas garīgajai attīstībai būtiskas lietas – savas zemes mīlestību, dabas cildinājumu, cilvēku savstarpējo attiecību ētisko pasauli.
Svētku unikalitāti vairo to plašais konteksts – tautas mūzikas koncerti, tautas lietišķās mākslas daiļrade, tautastērpa darināšanas un valkāšanas tradīcijas saglabāšana.
Tradīcijas ilgtspējību nodrošina laikmetīga jaunrade, kas katros nākamajos svētkos izpaužas īpaši radītos profesionālu mūziķu skaņdarbos, horeogrāfu dejas uzvedumos. Jauninājumi un mūsdienīgi svētku risinājumi harmoniski sadzīvo ar vēstures pārbaudi izturējušu pieredzi. Tādējādi Dziesmu un deju svētki ir ne vien tautas mākslas, bet arī tautas pieredzes stāsts.
Dziesmu svētku repertuārs, simbolika, norise cauri laikiem ir Latvijai pāri gājušo varu atspulgs, tomēr to gruntsūdens ir savas nacionālās savdabības, tradīcijas saglabāšana, kuras pamatā ir vēlme dziedāt, vēlme būt kopā. No savrupinātiem zariem veidot lapotni.
Pavisam neilgi pirms pirmajiem dziesmu svētkiem bīskaps Kārlis Johans Ulmans par latviešu tautu rakstīja: "Viņi veido nelielu cilti, par kuru šodien nav īsta skaidrība, ka tā varētu kādu dienu tapt par tautu. Visa viņu attīstība ir ārzemnieku veicināta un nāk no tiem."
1873. gada 26. jūnijā šī "nelielā cilts" sabrauca Rīgā – dzelzceļa vagonos, ar laivām, zirgu pajūgos, lai aizsāktu tradīciju, ko šodien pazīstam kā Latvijas kultūras fenomenu, kas kopš 2003. gada iekļauts arī UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu sarakstā.
Avots: www.kulturaskanons.lv
| Tweet |
|
