Novembra krāsas Sinfonietta Rīga koncertā



Piektdien, 24. novembrī, Lielajā ģildē Normunds Šnē un kamerorķestris Sinfonietta Rīga klausītājus aicina iepazīt skaistuma atšķirīgās un daudzveidīgās izpausmes. Suģestējoši noslēpumains ir amerikāņu postminimālista Džona Adamsa skaņdarbs “Shaker Loops”; titulētās somu komponistes Kaijas Sāriaho “Grāla teātris”, kurā solista lomā iejutīsies koncertvakara viesis – izcilais krievu vijolnieks Aleksandrs Sitkoveckis ir sava veida muzikālais teātris, kurā galvenā loma iedalīta vijolei.

Savu otro piedzimšanu pēc panākumiem “Sansusī” festivālā piedzīvos Platona Buravicka enerģijas caurstrāvotais opuss “Demontāžas estētika”, savukārt Vīnes klasiķa Jozefa Haidna 49. simfonija koncerta noslēdzošajā daļā vēstīs par kādu notikumu, kas plašākai publikai paliek noslēpumā tīts.

Ikviens no koncerta programmā iekļautajiem skaņdarbiem lielā mērā ir notikums pats par sevi. Amerikāņu postminimālisma ikonas Džona Adamsa opuss “Shaker Loops” ir viens no viņa pirmajiem skaņdarbiem, kurā pārliecinoši atklājas mākslinieka turpmākajā daiļradē raksturīgais rokraksts un domāšanas veids. Vienlaikus tā ir arī visbiežāk atskaņotā skaņraža kompozīcija. Parīzē dzīvojošās somu komponistes Kaijas Sāriaho konstruktīvā sapņainība un filigrānā instrumentācija atklāj mistiskas pasaules un ir vērsta uz jaunatklājumiem. Īpašs notikums solās būt arī eksperimentatora Platona Buravicka enerģijas caurstrāvotais opuss “Demontāžas estētika”, bet ražīgā Vīnes klasicisma tēva Jozefa Haidna 49. simfonija pilnā mērā ilustrēs novembra izjūtu spektru.

Raksturojot koncertprogrammu, diriģents Normunds Šnē saka:

“Ļaujoties pārdomām par 24. novembra programmu, neizbēgami nākas domāt par skaistumu. Kaut gan ir neiespējami definēt šo jēdzienu, jo par to mums katram ir cita un ļoti individuāla izpratne. Kaijas Sāriaho skaistums ir sievišķīgi ēterisks, netverams kā saulrieta pēdējie stari. Platona Buravicka skaistums ir iznīcinošs un jauradošs spēks. Džona Adamsa lidojums pāri Kalifornijas tuksnesim manī atstāj kosmiskas sajūtas un nav iespējams pateikt, kas šajā skaņdarbā ir tāds, kas paceļ pāri ikdienai un ļauj mums sapņot un ļauties savas fantāzijas un iztēles ierosinātajiem tēliem. Haidna 49. simfonija ir viena no viņa nedaudzajām simfonijām minorā. Neviens nezin, kas ir bijis šis notikums, kas viņā ir ierosinājis šīs ārkārtīgi traģiskās un dramatiskās mūzikas lappuses, bet neapšaubāmi tas ir bijis kas sevišķs. Skaistums šajā vakarā būs ļoti atšķirīgs.”

Amerikāņu postminimālisma ikonas Džona Adamsa bērnība aizritēja Jaunanglijā, ASV. Spilgti un paliekoši Adamsam saglabājās iespaidi par netālu esošās kriestiešu protestantu kopienas - šeikeru noslēgto un noslēpumaino dzīvi. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados bērnības atmiņas kļuva par pamatu stīgu kvarteta “Wavemaker” radīšanai, tajā Adamss tiecās atspoguļot šeikeru ekstātisko dievkalpojumu kulmināciju ainas. Neguvis pilnīgu pārliecību par sasniegto rezultātu, Adamss stīgu kvartetu pārveidoja septetā, šoreiz dodot darbam zīmīgu nosaukumu “Shaker Loops”, bet 1982. gadā Adamss skaņdarbu adaptēja stīgu orķestrim. Četrdaļīgais stīgu opuss, kaut arī radīts krietni pirms hrestomātiskā skaņadarba simfoniskajam orķestrim “Īss brauciens ātrā mašīnā” (1986), vai operām “Niksons Ķīnā” (1987) un “Klinghofera nāve” (1991), ir visbiežāk atskaņotais Adamsa skaņdarbs. Tas bieži izmantots arī horeogrāfiskos uzvedumos, kā arī biogrāfiskajā filmā “Barfly” par nozīmīgo 20. gs. amerikāņu kultūras parādību - dzejnieku un novelistu Čārlzu Bukovski.

Mūsdienu somu mūzika nešaubīgi saistās ar Kaijas Sāriaho vārdu. Izglītību guvusi dzimtajā Helsinku Sibēliusa akadēmijā un Freiburgas Mūzikas augstskolā, vēlāk papildinājusies Darmštates Jaunās mūzikas vasaras kursos, kā arī Parīzes Mūzikas un akustikas izpētes centrā (IRCAM). Tieši Darmštatē Sāriaho pirmo reizi saskārās ar 20. gs. 70. gadu pārsteidzošā mūzikas virziena - spektrālisma pamatlicēju Žerāra Grizē un Tristana Miraija idejām, kas atstāja uz jauno komponisti paliekošu iespaidu un iezīmēja skaidru turpmākās daiļrades un muzikālās domāšanas vektoru. IRCAM un Parīze kļuva par Sāriaho radošo ideju šūpuli, bet kopš 20. gs. 80. gadiem viņas kompozīcijas ir pieprasītas visā pasaulē: sākot no ASV Linkola centra pasūtījumiem leģendārajam Kronos Quartet un IRCAM pasūtījumiem Ensemble Intercontemporain, turklāt viņas sadarbības partetru vidū ir minami arī Ņujorkas Filharmonija, Zalcburgas Mūzikas festivals, Parīzes Théâtre du Châtelet, Somijas Nacionālā opera u.c. Sāriaho opusi ir tikuši studēti, atskaņoti, plaši apspriesti un cita starpā Sāriaho darbs ir ticis novērtēts ar daudzām mūzikālās izcilības balvām, starp kurām ir arī 2013. gadā saņemtā prestižā Polar Music Prize.

Skaņdarbu vijolei un stīgu orķestrim “Grāla teātris” Sāriaho radījusi 1994. gadā un veltījusi izcilajam vijolniekam, rīdziniekam Gidonam Krēmeram. Sinfonietta Rīga koncertā neparasti sapņainā, ēteriski filigrānā opusa solista gods uzticēts virtuozajam krievu vijolniekam Aleksandram Sitkoveckim.

Par īstu sensāciju šovasar izvērtās jaunākās latviešu paaudzes komponista Platona Buravicka skaņdarba “Demontāžas estētika” pirmatskaņojums “Sansusī” festivālā. Šoreiz Aknīstes graudu kaltē pirmatskaņotais skaņdarbs piedzīvos savu otreizējo atskaņojumu gluži konvenciālos apstākļos. Raksturojot jaundarbu pirms tā pirmatskaņojuma “Sansusī” festivālā intervijā Latvijas Radio Programmai “Klasika” Platons Buravickis klāsta:

“Mans skaņdarbs būs ātrs un skaļš. Ļoti skaļš. Tā būs 20 minūtes ilga demontāža. Kā muzikālu darbu uzbūvēt zin daudzi. Ir noteikumi, kas nosaka, kā panākams rezultāts – vispirms darbs ir jāuzsāk, tad jāturpina un pēc tam jāpadara gatavs. Bet demontēt arī jāprot, nevar vienkārši paņemt un izjaukt. No sākuma jānoskrūvē furnitūra un svarīgākās detaļas, kuras var pārstrādāt. Tad jāturpina ar lielākiem elementiem no augšas, ejot uz leju, un tad paliek tikai fundaments. Kvadrāts, ar kuru ne ko nevar izdarīt, tikai uzspridzināt. Mēģināju turēties pie idejas, ka skaņdarbs jāuzsāk izsmalcināti un jābeidz ar āmura vai pat artilērijas kanonādes sitieniem.”

Par vienu no stabilākajiem Sinfonietta Rīga repertuāra stūrakmeņiem var uzskatīt Vīnes klasicisma ražīgākā pārstāvja Jozefa Haidna muzikālo mantojumu. Koncertā tiks atskaņota viena no retajām skaņraža minora gammā komponētajām simfonijām. Ar tai vēlāk piedēvēto apakšnosaukumu “La Passione” simfonija hronoloģiski iekļaujas nozīmīgajā 18. gs. mūzikas un literatūras kustībā “Vētra un dziņas”, kas lielā mērā formējusies tieši Rīgas intelektuāļu aprindās ar filozofu Johanu Georgu Hāmani priekšgalā. Nav gan zināms, vai Eiropas skaņražus savulaik spēji aizrāvusī un laikmetu metamorfozes priekšvēstošā kustība ir kalpojusi par formālu iedvesmas avotu traģiskās nokrāsās veidotajai simfonijai. Pilnīgi iespējams, ka skaņuaudekla impulss ir kāds notikums paša Haidna dzīvē, taču par to vēsture klusē.

Foto: Publicitātes

 
Par autoru

Rīts.lv, Latvijas kultūras portāls © 2019 Visas tiesības paturētas