Tallina svin Eiropas kultūras galvaspilsētas noslēgumu

Ziemassvētkiem un Jaungada svinībām piemīt īpašs šarms. Lai gan jau iepriekš ir pilnīgi droši zināms, kad tie gaidāmi, katru gadu tie izvēršas mazliet citādi. Arī sabiedrībā zināmi cilvēki abus šos svētkus svin dažādi – kāds iemanās pastrādāt, cits to nedara principā, kāds tvīkst pēc ballītes, cits pēc klusām sarunām ģimenes lokā.

Tieši pirms Ziemassvētkiem – 22. decembra vēlā vakarā – Tallinā notika Eiropas kultūras galvaspilsētas 2011 noslēguma pasākumi Laimīgais fināls.

Gandrīz vai vienlaikus norisinājās divi pasākumi – Tallinas baznīcas zvanu koncerts un vienreizējs filmas seanss un pēc tā – filmas sadedzināšanas rituāls. Igauņi stafeti nodeva tālāk – nākamgad ar titulu varēs lepoties – Gimarainša (Portugāle) un Maribora (Slovēnija).

Noslēguma dienai igauņi bija labi sagatavojušies – visu dienu lielākā daļa muzeju apmeklētājiem bija bez maksas. Īpaši populārs izrādījās pēc ilgstošas restaurācijas atklātais Igaunijas vēstures muzejs, kas mājo pilsētas ģildes ēkā.

Vakarpusē Eiropas galvaspilsētas titula finiša svinētājiem bija divas iespējas – vecpilsētā, Vabaduze laukumā pulksten 20.11 (apspēlēts arī gada skaitlis...) sākās Tallinas baznīcu (visu konfesiju) zvanu «sasaukšanās». Notikuma unikalitāte slēpās apstāklī, ka daudzus gadus baznīcu zvani nebija lietoti, bet noslēguma ceremonijai par godu savesti kārtībā, un komponists Margo Kilars bija sarakstījis īpašu kompozīciju. Jāatzīst, ka šis notikums pulcēja visvairāk ļaužu arī tāpēc, ka tajā nevarēja palikt aiz borta. Pēc zvanu koncerta turpinājās gan vizuāli iespaidīgā «svecīšu jūra» (Tallinas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas moto bija Piejūras stāsti), gan sadziedāšanās ar Igaunijas televīzijas jaukto kori.

Toties daudzi no tiem, kas bija devušies uz ļoti ambiciozo un igauņu presē daudz apspriesto pasākumu – filmas 60 sekundes vientulības nulles gadā noskatīšanos un arī publisku sadedzināšanas rituālu, varēja būt vīlušies, jo palika aiz borta. Pasākuma vieta bija izraudzīta īpaša –teritorijā netālu no Tallinas ostas, kur ikdienā interesentiem iekļūt nav ļauts. Bezmaksas pasākums bija izreklamēts kā vienīgā unikālā iespēja redzēt vairāk nekā 60 kinorežisoru kopīgi veidoto darbu (katram ideju paušanai vizuālā formā bija dotas tikai 60 sekundes), jo pēc tam to bija paredzēts sadedzināt, tāpēc tūkstoši ļaužu šo faktu uzskatīja par būtisku. Tomēr praktiski daudziem nācās doties atpakaļ, jo, lai arī vieta bija plaša, ekrāns bija pavērsts pret jūras pusi, skatītājiem atstājot relatīvi maz vietas. Projekta idejiskā platforma paredzēja filmas, demonstrēšanas tehnikas un arī ekrāna publisku sadedzināšanu, taču dzīve ieviesa korekcijas – ekrānu neizdevās aizdedzināt. Tas arī bija viens no visvairāk apspriestajiem faktiem kuluāru sarunās Eiropas kultūras galvaspilsētas oficiālajā noslēguma ceremonijā, un viedokļu amplitūda bija patiešām plaša – no «vienkāršas neveiksmes» līdz «īpašai zīmei», sak, nav ētiski dedzināt mākslas darbus. Lai gan projekta veidotāji apgalvoja, ka pats galvenais – filmas kopija – tika sadedzināta, Neatkarīgās rīcībā esošā neoficiālā informācija ļauj izteikt minējumus, ka arī tas neatbilst patiesībai.

Oficiālā noslēguma ceremonija notika ekskluzīvā vietā – pagaidām vēl nepabeigtajā un skatītājiem neatklātajā Vasaras havannā, kas ierīkota gadsimtu senos aviācijas angāros. Toties prominencēm bija iespēja pirmajām baudīt gaumīgi veidotu mākslinieka Marta Kolditsa videoprojekciju programmu par «zemūdens un virsūdens» pasauli.

Avots: nra.lv
Par autoru

Rīts.lv, Latvijas kultūras portāls © 2023 Visas tiesības paturētas